Mana mīļā Franču Rivjēra
Saule, baltas viļņu šļakatas, saule, tirkīzzilais ūdens kontrastē ar spilgti sārtiem tropiskajiem ziediem, gaišpelēki oļi, palmas un nesteidzīgi cilvēki.Esam nolēmuši apskatīt daļu no franču Rivjēras – no Nicas uz rietumiem – Antibes un Kannas un no Nicas uz austrumiem – Monako un Ezi.
Un, protams, pašu Nicu.
ØNica
Palmas un krāšņie pilsētas apstādījumi, siltais Vidusjūras gaiss, slavenā Promenade des Anglais (Angļu promenāde) gan aktīvākas, gan ne tik aktīvas atpūtas cienītāju bariņi, bet pludmalē, kas līcī stiepjas līdz ar promenādi, sauļojas un peldas tik daudz cilvēku, ka ne saskaitīt.
Pajautājis, kā atlidojām, franču draugs smaidīdams pastāsta, ka Nicas lidosta ir otra bīstamākā Eiropā, jo skrejceļi ir visai īsi, un dažkārt pilotiem nosēšanās sagādā problēmas. Nicas lidosta, trešā noslogotākā Francijā, atrodas gandrīz vai uz pussalas – apkārt tai krasta akmeņu krāvumus apskalo ūdens. Pie sevis nodomāju – labi, ka mums priekšā vairs tikai pacelšanās.
Ūdens Vidusjūrā ir vidēji sāļš, tādēļ vai visas pludmales garumā ir uzstādītas dušas. Ja mūsu pašu jūrā peldētājam jābrien labs gabals, lai nokļūtu līdz vērā ņemamam dziļumam, tad Nicas pludmalē pietiek piecu soļu, un dziļums jau ir pieklājīgs. Cilvēki peldas tuvu krastam, pārgalvīgo nav. Pludmali uzrauga glābēji gan no krasta, gan motorlaivās. Ik pa puskilometram vīd Poste de Secours (glābēju postenis).
Oļi un sālsūdens – paradīze tiem, kam nepatīk smiltis un tiem, kam nav tuva pamatīga kulšanās pa ūdeni. Šādā ūdenī peldēšana sagādā baudu, jo kājas, rokas kustināsi lēni, bet grimt negrimsi. Noteikti iesaku paņemt līdzi pludmales čības.
Nicā viļņu čalas pavada birstošu akmentiņu troksnis, kurus, vilnis, sitoties pret krastu, uzskalo pret krastmalu, un, vilnim atkāpjoties, tie birst atpakaļ jūrā. Un tā visu laiku. Tam, kurš peldas šeit pirmoreiz, no ūdens ārā tikt nav viegli – kājas grimst smalkajos akmentiņos, tie birst, un viļņi rauj atpakaļ ūdenī. Skats droši vien ir amizants, kad cenšos noturēt līdzsvaru, rokas mētājot kā ne visai profesionāli vadīta raustāmā lelle, taču te cilvēki laiski atpūšas, apkārt atmosfēra ir tik brīva, ka pat tiem garāmgājējiem, kas pludmali vēro no promenādes, neinteresē, cik (tavuprāt) jocīgi tu izskaties, mēģinot izrausties krastā un stabili nostāties uz abām kājām.
No promenādes, kas pati atrodas vairākus metrus augstāk par pludmali, paveras skats uz līci. Pie promenādes nožogojuma, kur parasti vietējie pieslien velosipēdus, apstājos pavērot pludmali lejā un jūru – imitētos sporta laukumos ar šim nolūkam speciāli uzbērtām baltajām smiltīm notiek volejbola spēle, bet aiz tiem skan ģitāra. Bariņš muzikantu, sēdēdami uz kartona gabaliem, spēlē ko nu kurš – man tiek noplēsts kartona gabals, uz kura esmu laipni aicināta piesēst. Puiši spēlē un jāsaka, visai labi, tad marimbas spēlētājs pamet vālītes uz oļiem un nāk aprunāties. Vai man patīkot – nu jā, skan tiešām labi. No kurienes es esot – no Latvijas. Latvijas? Puisis pamet skatu debesīs un domīgi novelk Lettonie... Saprotu, ka viņam ir visai miglains priekšstats, kur šāda valsts atrodas. Pēc sirsnīga smaida un draudzīga atvadu rokasspiediena viņš jau atkal ir iegrimis dienvidnieciskās skaņās un ritmos.
ØNo Nicas uz rietumiem
Antibes. Es nekad nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi cikādes. Teikt, ka skaņa, ko rada cikādes, ir tāda kā pavārnīcas rīvēšana pa veļasdēli, būtu pārāk skarbi, taču neliela līdzība tomēr ir. Nemanot satumst, gaiss dienvidnieciski smaržo, un virs pagalmā augošās palmas zariem uzlēcis apaļš mēness tik oranžā krāsā kā apelsīns. Tuvojoties noteiktam laikam un noteiktai temperatūrai (tā tagad ir nokritusies līdz divdesmit pieciem grādiem), cikādes sāk „zāģēt” visos stūros, un, skaņai nākot arvien tuvāk un tuvāk, pēkšņi saprotu, kā jūtas cilvēks šausmu filmā, kad nepazīstamas skaņas avots nav redzams, bet tā no visām pusēm neatlaidīgi tuvojas. Jāpaiet ilgākam laikam, līdz ausis pierod un uztver to par normālu fona troksni. Tā kā francūžiem ikviena ēdienreize ieilgst, jo sarunas ir galvenā maltītes sastāvdaļa, un mūsu viesmīlīgie mājas saimnieki runā gandrīz tikai franciski, tad šī vakara saruna pārspēj jebkuru intensīvo sesiju franču valodas kursos.
Otrā rītā pēc brokastīm manās rokās nonāk kāda grāmata par Nicu 19.gs./20.gs. mijā. Dāmas elegantās kleitās un iespaidīgās cepurēs pastaigājas pa angļu promenādi. Deviņpadsmitā gadsimta beigās Nicā bijuši zirgu tramvaji, vēlāk parādījās elektriskie, bet pēc II pasaules kara morāli novecojušos tramvajus nomainīja trolejbusi, taču šodien Nicā pasažieru pārvadājumus nodrošina viena no modernākajām zemās grīdas tramvaju līnijām Eiropā, un vietām pilsētas centrā tramvajs slīd pat pa zaļu mauriņu. Francijas Rivjēra jau cara laikos Krievijas aristokrātiem un inteliģencei bijusi kūrorta un veselības uzlabošanas vieta. Uz Antibēm, Kannām un Nicu braukuši gan rakstnieki, gan mākslinieki, galvenokārt tie, kas sirguši ar plaušu slimībām, lai pavadītu laiku Vidusjūras gaisā un maigajā klimatā.
Pirms ejam peldēties, mūs brīdina uzmanīties no medūzām un jūras ežiem. Tiesa, ežu gan mēdz būt mazāk nekā medūzu, kas regulāri atkuļas līdz peldētāju un saules baudītāju pludmalēm. Tad pludmalēs tiek izlikta informācija par medūzu klātbūtni. Antibu pludmalē šodien medūzu neesot. Kā ieteikts tūristu bukletiņā, ja iedzeļ medūza, tad dzēluma vieta rūpīgi jānomazgā jūras ūdenī un uzmanīgi jānoklāj ar smiltīm. Tas tomēr attiecas tikai uz tām pludmalēm, kur smiltis ir. Galvenais ir sadzelto vietu nemazgāt saldūdenī, bet doties uz klīniku dzēlumu dezinficēt.
Kannas. Šīs pilsētiņas apmeklējuma galvenais mērķis, protams, ir pozēšana uz Kannu kinofestivāla kāpņu sarkanā paklāja. To veiksmīgi atradušas, cēli pārvietojamies augšup, lejup, pa diagonāli un žilbinoši smaidām kamerām. Vēl mums parāda privāto pludmali, kur zvaigznes dodas peldēties. Atpakaļ uz Nicu braucam ar vilcienu, lai arī tas ir dārgāk, bet ievērojami ātrāk un komfortablāk nekā autobuss. Jā, un Kannas šķiet sakārtotākas un tīrākas par Nicu.
ØNo Nicas uz austrumiem
Monako. Gar Rivjēras kilometriem garo pludmali ved dzelzceļa līnija, un, braucot ar vilcienu, turpat lejā iznirst viens klinšains līcītis pēc otra, zaļganzilā ūdens viļņiem sitoties pret piekrastes akmeņiem. Un katrā no tiem peldētgribētāji. Ir vērts uz Monako doties ar vilcienu, kaut arī autobuss maršrutā Monako – Nica vizina par vienu eiro.
Esam aizpļāpājušās un, aizrautībā vērojot skaistos skatos, kas atklājas ik pēc pagrieziena, attopamies vilciena galastacijā. Tātad Itālijā. Nu nekas, arī šeit aizejam izpētīt pludmali un apēst kādu itāļu saldējumu.
Monako prinča pils pagalmā maršē baltā formastērpā tērps kareivis. Jebkurā pusē no pils pagalma, skats ir iespaidīgs. Lejā līcī pie daudzstāvu mājām noparkotas jahtas. Prinča eksotiskais dārzs mūs sagaida kā absolūta miera un harmonijas osta. Te pastaigāties un uzkavēties ir tīrā bauda.
Izslavētajā Montekarlo kazino jānodod glabāšanā gan fotoaparāti, gan aizdomīgi plastmasas vai papīra maisiņi, vārdu sakot, viss, kas izraisa jebkādas šaubas par apmeklētāja labajiem nodomiem. Tikai tad var, samaksājot ieejas maksu, iet uzspēlēt spēļu zālē. Visur apkārt kursē uzraugi melnos uzvalkos. Tā kā neko nesaprotu no azartspēlēm un spēlēt nedomāju, tad iemetu acis pa durvīm, kur ap galdiem pulcējušies spēlmaņi, un dodos uz spēļu zāli, kura ņirb vienos spēļu automātos. Tur par pieciem eiro var sacensties ar kādu automātu. Nopietnam kazino šī zāle izskatās par nepiemērotu, un man mēle niez pajautāt biļešu pārdevējam, vai tad te tiešām var kaut ko laimēt, vai arī šī ir vairāk domāta tūrisma mērķim, uz ko puisis, paliecoties uz priekšu, klusinātā balsī atbild, ka taisnība man vien būšot par tiem tūristiem. Ja gribot uzspēlēt nopietnāk, tad jāejot uz īstu kazino ielas otrā pusē pāris metrus tālāk. Dodamies uz norādītajām durvīm, atkal uz brīdi šķiros no fotoaparāta, un šeit divos stāvos ir tik daudz spēļu automātu, cik savā mūžā vienviet nav gadījies redzēt. Pirmajā stāvā pie spēļu automātiem sagumušas lēdijas cienījamākajos gados, bet es braucu ar eskalatoru augšup uz otro stāvu, un sākas ekskursija pa naudas izvilinātājām ierīcēm. Arī te lēdijas labākajos gados rausta kloķus, spaida pogas. Vēroju, kā krupjē jauc kārtis. Viņa sejas izteiksme bezkaislīga, tas ir viņa darbs. Tāpat kā maiznieks ik rītu cep kruasānus, tā krupjē katru dienu jauc kārtis un atkarībā no veiksmes, piešķir vai atņem spēlētājiem apaļās ripiņas, kas katra ir piecdesmit eiro vērta. Un atkal gribas pajautāt, cik ir bijis lielākais laimests šajā kazino – atbilde skan: miljons eiro un vēl pavisam nesen. Parādīšot pie kura automāta, taču skaidrs, ka mīna vienā un tajā pašā vietā nekad nekrīt. To, šķiet, var attiecināt arī uz laimestiem.
Eze. Arī uz Ezi – viduslaiku nocietinātās pils pilsētiņu – no Nicas iespējams aizvizināties par vienu eiro. Te var pavadīt pusi dienas 429 metrus virs jūras līmeņa vienkārši izstaigājot mīlīgās ieliņas. No Ezes paveras skats tālu lejā uz Vidusjūras līci. Ezes cietoksnī ir tāds kā botāniskais dārzs, no kura var vislabāk redzēt līci, taču par to tiek prasīta ieejas maksa. Ļoti līdzīgs skats paveras no turpat esošās kapsētas. Ezē ir divi parfīma veikali – gan Fragonard, gan Galimard. Iemetam aci arī suvenīru veikaliņos, kur skatu piesaista mākslinieku darinājumi, un baudām pilsētiņas šarmu.
ØAtpakaļ Nicā
Vakaros īstā dzīve kūsā vecpilsētas ielās, kas nu pārvērtušās vienā lielā restorānā. Līdz pat vēlai naktij ieliņas pilnas cilvēku, kuri nesteidzīgi vakariņo. Nicas virtuvē galveno vietu ieņem jūras veltes. Vietējie tik ļoti tās iecienījuši, ka pat radies sakāmvārds: „Zivis piedzimst ūdenī, bet uz viņpasauli dodas eļļā”. Protams, olīveļļā, kas ražota Nicas apkārtnē.
Agri no rītiem tiek sakoptas iepriekšējās dienas izklaižu radītās sekas, atkritumus ar ūdens šļūteni vienkārši aizskalojot renstelēs.
Bet mums vēl pēdējā rīta pelde jūrā, un tad jau ceļš uz lidostu, lai pamestu silto viegluma un atpūtas pilno Vidusjūras paradīzi.✈
Tampere - daļiņa no sirds
Ja Juka Rislaki salīdzina Somiju ar kluso slēpotāju zemi, tad Tamperi gribētos salīdzināt ar dūmeņu pilsētu.
Tampere atrodas apmēram 200 km uz ziemeļiem no Helsinkiem. Vairāki, kuri tur bijuši, saka, ka nekā īpaša neesot – pilsētas centrā fabrikas un dūmi diendienā. Ko gan tur var sadarīt, vairāk par 2 dienām diezin vai var izturēt. Kad pirms 4 gadiem braucu mājās no Tamperes, jau tajā brīdī vēlējos kādu dienu te atgriezties.
Bet stāsts īsti nebūs par to, kas tūristiem tur būtu jāredz vai jādara. Braucām baudīt pilsētu. Pirms nedēļas uz Tamperi devāmies tie, kuri daļu no savām studijām ir pavadījuši šeit – visas 3 bijām devušās mācīties vienu semestri Tamperes universitātē, kura no mums pirms 5 gadiem, kura pirms 4.
Šoreiz lidojām ar Ryanair. Ja salīdzina kulšanos uz Tamperi pirms 5 vai 4 gadiem – vārds “vājprāts” būtu īstajā vietā. Tagad aptuveni 40 minūtes lidojuma un nolaižamies Pirkkala lidostā. Tā atrodas 20 km attālumā no Tamperes. Par 6 eiro Ryanair buss bez problēmām aizvizina līdz dzelzceļa stacijai pilsētas centrā. Pirmais, kas, iebraucot Tamperē, iekrīt acīs – jaunā, baltā, lielā un izgaismotā piebūve universitātes galvenajai ēkai. Jau pabeigta un izskatās iespaidīgi. Ir 9 vakarā. Hervantā dzīvo viena superīgi viesmīlīga latviešu meitene. Studentu internacionāli apdzīvotajā dzīvoklī arī nakšņojam. Tāda sajūta, ka esmu mājās. Istabiņa identiska kā man bija, tikai apgriezta spoguļvariantā. Greizo spoguļu karaļvalsts – patīkama nereāla sajūta pavada visas šīs dienas.
Pirmās 2 naktis nevaru normāli gulēt, ik pa laikam jāpamostas, jāpajautā sev, vai tiešām beidzot esmu Tamperē, laimīgi jākonstatē, ka jā un jāiemieg atkal. Un tā reizes 10 līdz rītam.
Hameenkatu – galvenā iela Tamperē, iet cauri centram vienā galā dzelzceļa stacija, otrā Metzo bibliotēka un Muumilaakso – Muminu muzejs un Kivimuseo jeb Akmeņu muzejs. Tampere atrodas starp 2 lieliem ezeriem. Tas, kurš ziemeļos, ir par 7 m augstāks, pateicoties šim faktam, Tampere bija pirmā pilsēta ziemeļos, kur iedegās spuldzīte. Man jau vispār šķiet, ka te nomaldīties ir neiespējami, un kāds atvieglojums, ka nav jāburto karte.
Otrdienā tiekos ar savu tutoru – somiete, kas studiju laikā palīdzēja dažādās praktiskās lietās. Karsta šokolāde Finlayson fabriku kafūzī – sounds good, I’d say – very good. Tamperē pa īstam darbojas vairs tikai 1 fabrika, pārējās ir pārvērstas par izklaides centru, biroju ēkām, bet saglabājot savu iepriekšējā gadsimta sākuma šarmu. Finlayson kompleksā arī kinītis un avīzes redakcija. Bet Finlayson joprojām ražo tekstilizstrādājumus ar Tamperes label. Starp citu, nav atšķirības, vai esi pilsētas centrā vai kur nomalē – mežā, pie ezera – gaiss visur ir vienādi tīrs un svaigs, citādāks nekā mājās. Ik palaikam būtu jāatbrauc ieelpot to svaigumu. Ar Jūrmalu nevar salīdzināt, kontinentālais klimats tomēr.
Trešdiena mums iznāk ļoti sportiska. Rīts paiet Pyynikki – dodamies uz skatu torni ēst Tamperes virtuļus. Es nepārteicos – sportiska. Lai tiktu līdz virtuļiem, jāveic dažādas fiziskās aktivitātes – jākāpj kalnā, pastaiga pa mežu un svaigu gaisu, apkārt somi slēpo. Baudījušas virtuļus, dodamies uz Pispalu – šodien skaitās tāds ekskluzīvs dzīvojamo māju rajons. Tāda kā kalnu grēda, augstākais un vienīgais punkts, no kura var redzēt abus ezerus Näsijärvi un Pyhäjärvi.
Vakaram sarunāta salsas nodarbība neatceros nosaukumu sporta klubā. Tur tagad trenē mūsu superīgā aerobikas trenerīte Maarit. Ekskluzīvi. Somiem pasaka, ka šovakara nodarbībā ir ciemiņi no Latvijas, paskatīšoties, kā mēs spēšot turēt līdzi.. Beigās uzsauc – sanāk jums labi, tev arī, Agnese... nu kiitos. Salsa pirmo reizi ar kura tur līmeņa grupu, hm, laikam tomēr step-aerobika pie Maarit pirms 4 gadiem ļoti noderējusi Ļoti gribētos, lai būtu iespēja atkal katru nedēļu pie viņas trenēties. Pēc tāda intensīva treniņa, braucam pie trenerītes uz vakariņām. Brūnos rīsus ar grūbām kopā vēl nebijām ēdušas – garšoja lieliski.
Pēdējās dienas rīts tika veltīts braucienam uz Janku. Jocīgs nosaukums, bet vieta dzīvošanai baigi labā. Manas II mājas pirms 4 gadiem. Sākumā aizbraucu uz centru, virs ūdens tvaiki, ārā –17 grādi, koku zaros sarma, pret sauli var redzēt, kā birst sīkie ledus kristāliņi, dūmeņi forever. Tad jau mans 25. buss līdz galapunktam. Jankā vairākas jaunās mājas uzceltas, bet tā uz pusstundiņu pabūt bija patīkami un mazliet arī skumji.
Nu nav tomēr mums tik garšīgu jogurtu LV, nav.
Un tik pierasts dzirdēt: “Moi, moi”, “Moro”, “Hei, hei”..
Somu poliisi kaut kas nepatika manā pasē. Nevaru saprast, kas. Šis tik smaida: don’t worry, we have to check something, jūtu, kā rindā stāvošie somi pēta mani.. Viņš kaut ko saka pa rāciju par vienu latvialainen, resp., par mani. Bet steigties ta nav jau kur, tikai tie jogurti baigi smagie.. lidosta tik maziņa, ka visi spiežas cauri kontrolei. Man, protams, ka nopīkst.
Dažas lietas, ko biju paspējusi jau aizmirst – autobusi jāstopē, citādāk neapstājas, un ziemas laikā mazie akmentiņi, kas vairumā izkaisīti ielās.
Ja kāds saka, ka nav iespējams atgriezties laimīgā pagātnē, tad 100% varu teikt, ka ir. Protams, daudz lietu, kas mainījušās, bet tā mīļā sajūta, II māju sajūta nekur nav pazudusi. Vienkārši vajadzēja aizbraukt un par to pārliecināties.
P.S. Jā, un nākamreiz došos uz pilsētas saunu Näsijärvi ezera krastā. ✈
Sena Venēcijas ainiņa
Braucam ar kuģīti pa Lielo kanālu un labi redzam Venēcijas sāpi – daudzās ēkās nekādu dzīvības pazīmju un mitrums, mitrums, mitrums... Notiek laivu sacensības, tāpēc mūsu kuģītis dažiem traucē. Rialto tilts. Fantastiski izskatās bazilika. Un, protams, pats Venēcijas centrs – Dodžu pils, Marka katedrāle un laukums. Tajā no citiem nošķiramies un ejam klaiņot pa mazajām ieliņām. Kādā no tām zeltā nomālējies mīms. Fotografējamies, viņš sūta mums gaisa bučas, taču diemžēl Lailai izgaismojas filmiņa. Tāpat arī foršā masku veikala bilde, tāpēc skrienam uz vēl kādu.
Vineta, Inese un Laila baigi grib picu. Tāpat viņas grib noķert karabinierus, bet viņi strādā. Spēlē orķestris, daudz cilvēku. Skatāmies suvenīrus, LKA „Sola” dzied Pūt’ vējiņus uz Rialto tilta kāpnēm.
Mums dotas tikai 2 h, daudz paspēt nevar. Labi, ka visas jau esam te bijušas, tāpēc ar orientēšanos problēmu nav, atmosfēru varam baudīt nesteidzoties.
Arī atpakaļ braucam ar kuģīti. Nekad nedomāju, ka stūrēšu kuģīti un vēl Venēcijā. Kapteiņa palīgs Marko uzaicina mūs kabīnē. Skan regejs, mikrofonā dziedam „Bēdu manu, lielu bēdu”. Man tiek arī kapteiņa cepure. Priekšā kanāls sadalās – jautāju Marko, pa kuru ceļu jāstūrē. Par atbildi saņemu – brauc, kur vēlies! Nu labi, tad es uzreiz uz Latviju. Gaisa buča atpakaļskatā un jau esam no Venēcijas projām.
P.S. Taču tagad gan ir tas dārgais dambja projekts - betona siena ūdenī stiepjas nez, cik tālu. Skats nekāds un nez, vai tas ko līdzēs, bet cerams. ✈
Budapešta
2005.gads
Jau ilgu laiku tika runāts, ka jāaizbrauc paplunčāties Ungārijas termālo avotu ūdeņos un jāapskata Budapešta. Divi no mums trijiem braucējiem jau bija to izbaudījuši, tāpēc itin gudri kas, ko, kur un kāpēc. Un ja tik gudri, tad jābrauc pašiem nevis ar tūrisma kompānijām un gidiem. Izlemts braukt pagājušā gada oktobra vidū, tūrisma sezona beidzoties.
Jūrmala – Ļubļina. Nobraukti 820 km. Aptuveni 12 stundas ceļā.
Pa ceļam tik ļoti ēst sagribējās, ka Polijā piestājām kādā nomaļā benzīntankā. Lai pateiktu, ko vēlies, par angļu un krievu valodām var aizmirst. Atlika poļu valoda. Beigās pusdienas izskatījās pēc olu kulteņa ar žāvētu desu + baltmaize. Garšoja ļoti labi un par šo prieku aptuveni 70-80 santīmu. Kamēr pusdienas tapa, stipri iereibis polis sev centās pievērst uzmanību. Žēl, ka neprotu poliski, tāpēc nācās vien lietas apskaidrot latviešu valodā.
Polijas ceļi.. te tikai minēšu, ka daudz remontu un visu braukšanas procesu palēnināja neskaitāmie miestiņi, caur kuriem jābrauc ar tādu ātrumu, kā apdzīvotā vietā. Vienīgais pluss, ka Polijā tie ir 60 km/h, bet nav jau par ko priecāties. Lielā daļā šo miestu, stāv zīme 40 km/h. Neapdzīvotās vietās saspraustas zīmes ar 70 km/h. Rezultātā iznāk feina mīcīšanās. Taču šķiet, ka šīs zīmes uz pašiem poļiem vispār neattiecas. Vietējie taču. Cenšamies braukt pēc noteikumiem, lai kā arī patiktu vīrieši formās, ar policiju aprunāties nav ne mazākās vēlmes. Kur te paliek teiciens: esi Romā, dari kā romietis.. labāk lai tas paliek vārdos, ne darbos.
Nogurums liek sevi manīt, tumst sestdienas vakars, uzlecis pusmēness, zinām, ka pēc zila tilta pāri lielai upei Ļubļina nav tālu. Viens zils tilts, otrs, trešais. Bet ok, lielā iela ar 4 luksoforiem, kas ved pilsētā jau ir priekšā. Mūs sagaida benzīntankā Oriol. Lielie prieki par tikšanos, vakariņas un pirmoreiz nogaršoti pašaudzēti valrieksti.
Otrā rītā Ļubļinas ielās kūsā dzīvība. Svētdienās cilvēki bariem vien iet uz baznīcām, šķiet, ka citu darīšanu šajā dienā vispār nav. To šajā pilsētā pavisam ir ap 90. Skolas atvērtas, jo notiek prezidenta vēlēšanas. Vakarā provizoriskie rezultāti liecina, ka pagaidām neuzvar “labais”. Apskatījām koncentrācijas nometni un Ļubļinas vecpilsētu. Pēc nedēļas katedrālei svinēs 250 gadu jubileju. Turpat centrā atrodas pilsētas kriminālākais kvartāls – mājas ne pēc kā neizskatās, netīrība, zagļu iecienīta vieta, logi izsisti, aiznagloti, taču blakus tam kā pilnīgs pretstats H.K.Andersena bērnu teātris.
Pusdienās mājās gatavots ķīniešu ēdiens, garšīgas pašceptās kūkas. Tik garšīgi, gandrīz pakustēt vairs nevar. Vakarā izskrējiens uz Macro – tāda kā bāze, kā kas, kur tikai vietējie var iepirkties. Nevarētu teikt, ka būtu daudz lētāk, bet poļu jogurtiņi un krēmi tālākajam ceļam ir iegādāti.
3. diena. Ļubļina – Miskolci. 430 km.
Pēc garšīgām brokastīm mūs pavada līdz Ļubļinas robežai. Šodien jāšķērso Slovākija, lai nokļūtu Miskolcos.
Košice. Pirms 8 gadiem ASV mācījos kopā ar slovāku puisi, kurš teica – ja būs iespēja, noteikti iegriezies Košicē. Tā ir skaistākā Slovākijas pilsēta. Varbūt viņš tā teica, jo pats bija no turienes. Šodien pārliecinājos, ka viņam taisnība. Strūklakas un mūzika!!! Centram cauri galvenā iela, kurai pa vidu plūst kalnu strautiņš. Iespaidīga lielā katedrāle.
Tā kā tādi gudri, tomēr nebijām paņēmuši kalkulatoru, ap šo laiku jau slovāku tūkstoši sāka bišku jukt. Bet nu es būtu ar mieru palikt saldējuma kafejnīcā. Pēc maniem aprēķiniem saldējums te bija 11 santīmu vērtībā.
No Košices ungāru robeža nav visai tālu. Iznāk pa kalniem mazliet pabraukt, bet aiz Ungārijas robežas sākas līdzenums, ceļš taisns, mājiņas ar vienādiem dakstiņu jumtiem, nekā pārāk ievērības cienīga. Tiekam līdz Miskolciem, nav ne jausmas, kur nakšņot. Ungāriem ar angļu valodu ļoooti švaki. Palaimējās satikt slovākieti, kas labi runā angliski, uzzīmēja ceļu. Maldīdamies tomēr galā nokļuvām. Kaut kāda tukša viesnīca, kurai īpašnieks itālis, šausmīgi auksts, uz siltām vakariņām arī nav ko cerēt. Administrators ungāru puisis, kas runā gan angliski, gan arī mazliet franciski. Nu jau varēja uzelpot. Sarunas ievilkās līdz pat latviešu un ungāru izglītības sistēmām. Itālis pateica, ka cilvēkam augsta piere liecinot par inteliģenci. Nu nezinu, bet atlaides par viesnīcu arī it kā iedeva. Viena ir summa, kas jāmaksā par pašu viesnīcu, kā otra summa nāk klāt reģiona nodoklis. Nu bišku sviests. Šausmīgi nāk miegs.
Otrā rītā foršā pelde Topolcas alu baseinos. Vislabākie ir karstie baseini. Tur tādi svari interesanti. Iznāca, ka peldoties var zaudēt vismaz 1kg. Nu diezin vai. Cilvēku nav daudz, vispār tā kalnainā pilsētiņa Miskolci kā izmirusi, viesnīcas, viesu mājas tukšas, var tikai iedomāties, ka vasarā te nav, kur apgriezties. Svaigs kalnu gaiss un rudenīgi saulains parks. ✈
